Kungs redzēja, ka pieaug cilvēka ļaunums uz zemes un viss, ko viņš veidojis, ik dienu savā sirdī domā tik ļaunu! Un Kungs nožēloja, ka uz zemes taisījis cilvēku, un tas mocīja viņa sirdi. Un Kungs teica: “Es noslaucīšu no zemes virsas cilvēku, ko es radīju – no cilvēka līdz lopam, līdz rāpulim, līdz debesu putnam! Man ir žēl, ka es tos radīju!” Bet Noa guva Kunga vēlību.

/1. Mozus grāmata 6. nodaļa/

‍

Vēsture atkārtojas. Noasam atkal nākas izšķirties, kas būs izredzētie, kuriem tiks atvēlētas vietas šķirstā. Šoreiz Noass izlēmis rīkoties pragmatiskāk un pārdošanā izlicis biļetes ierobežotā skaitā. Tomēr viņu nesagatavotu pārsteidz ļaudis, kuri nav paguvuši tās iegādāties, tādi, kas vaino biļešu tirgošanas sistēmas defektus, tādi, kas apelē pie Noasa jūtām, lūdzot viņu apžēloties un tādi, kas draud Noasu apsūdzēt cilvēktiesību pārkāpšanā. Ja Noass ir pārliecināts, ka pasaules gals patiešām ir klāt – kāpēc šie pārmetumi viņu tomēr satrauc? Vai mūsu civilizācijas potenciālais glābējs ir korumpēts, vai tikai cilvēcīgi neizlēmīgs?

Filozofiska traģikomēdija, kas rosina domāt par to, kas šodien nosaka cilvēka vērtību? Kuriem ir tiesības dzīvot un kurš ir tiesīgs izdarīt šīs izvēles? Un galu galā – lai kā mums nepatiktu Noasa lēmumi, vai mēs tiešām gribētu atrasties viņa vietā?